Zach Cregger filma Resident Evil ar humoru tver neveiklību un paniku, kas rodas, spēlējot videospēli, piedāvājot izklaidējošu šausmu-komēdiju sērijas perifērijā. Caur Braiena (Ostins Abramss) tēlu spēles pieredze tiek pārnesta uz ekrānu, un, neskatoties uz muļķību, tā izceļas kā viena no labākajām videospēļu adaptācijām.
Zach Cregger, režisors filmām Silah un Barbarian, klejo ap Capcom cienījamās sērijas perifēriju, un rezultātā radusies šausmu-komēdijas haoss ir viegls, bet ārkārtīgi izklaidējošs.
Kaut kur briesmīgajā Doom filmā ir epizode, kurā skatu punkts pēkšņi pārslēdzas uz pirmo personu. Tā it kā saka: "Skatieties, tieši tāpat kā jūs, kas spēlējat videospēli!" Tomēr jaunā Zach Cregger filmu Resident Evil ļoti labi saprot, ka patiesībā tas nemaz neizskatās pēc manas videospēles spēlēšanas. Otrpus ekrānam es, iespējams, slīdēju drūmos koridoros digitālā kosmosa kareivja tērpā, un briesmeņi man uzbrūk, bet es noteikti neuzvedos kā kosmosa kareivis. Es kliedzu; raustu seju, lādos; pulti metu sev pa seju un šauju lodes, kas trāpa griestos. Un, jā, lai gan ik pa laikam atļauju sev īsu uzvaras saucienu, varas fantāzija īsti nepiepildās.
Manuprāt, tieši tas padara Cregger interpretāciju par Resident Evil tik izklaidējošu. Viņš lieliski tver to neveiklību videospēlēs, smieklīgi kļūdainos lēmumus, nevietā pārlieku pašapziņu un galu galā to garu, kas mūs parasti notur: "Es to varu." Šeit spēlētāja vietnieks ir Braiens (lieliski atveido Ostins Abramss), harizmātisks nekārtīgs medicīnas kurjers un parasts puisis, kurš kādā neveiksmīgā ziemas vakarā nonāk Raccoon City T-vīrusa epidēmijā.
Ceļojums sākas pārpildītā slimnīcā un sērijas tradīciju garā beidzas korporatīvā laboratorijā; pa ceļam tiek apmeklētas daudzas pazīstamas Resident Evil pieturvietas, piemēram, biedējoši pamesta lauku māja, zombiju pārņemtas pilsētas ielas un īsa nokāpšana kanalizācijā. Cregger arī strukturē savu filmu kā videospēli; viņš sūta Braienu bez sižeta, darbības pilnā piedzīvojumā, kas pēc sākotnējā uzdevuma noteikšanas norisinās gandrīz reāllaikā; tā priecīgi lec no ienaidnieku sastapšanās uz ainavas izkārtojumiem, bosu cīņām un atgriešanos sākumā. Ir pat aina, kurā tiek pārmeklētas vairākas atvilktnes un meklēta munīcija.
Visā šajā laikā Braiens drosmīgi klibo uz priekšu ar rezignētu – un uzvarošu – raksturu, neapzināti pašaizliedzīgu apņēmību, un viņa monologs ir gandrīz nepārtraukta "siktir" un "bok" plūsma. Ak, un viņš izdod tik eksotiski šausmīgus rūcienus, ka esmu pārliecināts, ka viņš rada pilnīgi jaunas skaņas. Tā kā esmu pavadījis pēdējo nedēļu, spēlējot Silent Hill: Townfall, un izdalījis līdzīgu vokālu caureju plūsmu, es nevaru vārdos izteikt, cik lieliski ir būt tik precīzi attēlotam uz ekrāna.
Nepareizās rokās šāda metafikcijas pieeja būtu šausmīga, taču Cregger, kurš scenāriju sarakstījis kopā ar Shay Hatten, neapšaubāmi ir īstais cilvēks šim darbam. Viņš jau ir pierādījis savas šausmu un komēdijas prasmes izcilajās Barbarian un Weapons filmās, un viņa raksturīgā jutība lieliski kalpo Resident Evil (sērijai, kas nesen spējusi uzņemt nopietnāku seju, bet pastāvīgi darbojas camp reģistrā). Lai gan man ļoti patīk spēles un augsto vaigu kaulu varoņu panteons, viņu muļķīgie stāsti labākajā gadījumā ir B filma kvalitātē, un esmu vairāk nekā apmierināts, ka kāds lielajā ekrānā nedaudz izklaidējas ar sēriju.
Un Cregger Resident Evil ir ļoti izklaidējošs; tas mežonīgi svārstās no jumpscare un īstas spriedzes līdz slapstick muļķībām, un, lai gan tas neapšaubāmi ir Cregger, tas neizbēgami atgādina Sam Raimi. Manuprāt, Raimi Drag Me to Hell ir šausmu-komēdijas virsotne un meistarīgs šausmu spriedzes vadības paraugs; tas pastāvīgi sagrauj šausmu jokus ar īstiem jokiem, pēc tam tos savukārt sagrauj, un katra pāreja pastiprina nākamās ietekmi. Salīdzinājumā Cregger Resident Evil vairāk balstās uz pretīgu komēdiju nekā tīrām šausmām, taču joprojām atrod ritmu, kas palīdz abām pusēm trāpīt spēcīgāk. Un ir daudz mirklis, kas jūs atstāj kaut kur starp neticīgu smieklu un aizturētu elpu (sveiks, suns!).
Resident Evil, iespējams, virzās ar vājāko sižetu, taču šo līdzsvaru notur Abramsa bezgalīgi jaukā klātbūtne, daži muļķīgi atkārtojoši joki un virkne lielisku ainu inscenējumu. Runājot par pēdējiem, Resident Evil ir daži gardumi. Ir ripināti radījumi, kas izaicina Arcadian jātnieku šausmas, ārkārtīgi muļķīga automašīnu vajāšana, pasaules sliktākais brauciens ar liftu un elpu aizraujoša zombiju lietus aina, kas joprojām ir iespaidīga, pat ja to jau atklājāt treilerī (man jau vajadzēja būt iemācījušamies). Godīgi sakot, ir grūti izvēlēties favorītu. Un viscaur, tie lieliskie lipīgie ķermeņa šausmu briesmeņi: galvenokārt jaunas radības, bet tomēr lieliski Resident Evil.
Proti, man bija lieliski. Cregger Resident Evil filma ar savu bagātīgo muļķību, plāno galveno līniju un Leonas, Kleras un citu trūkumu var nebūt katram fanam pa prātam, bet tā ir labākā videospēles spēlēšanas adaptācija, ko esmu redzējis. Un savā muļķīgajā graujošajā būtībā – spītīgi un gudri paliekot Resident Evil sērijas plašākās pasaules perifērijā – es domāju, ka Cregger labāk nekā lielākā daļa citu spēļu-filmu adaptāciju tver savas avota materiālas garu. Kā Braiens kādā retā uzvaras mirklī saka: "Videospēleeees!"
