Internetā bieži sastopamais kļūdas kods "404 Not Found" nav nejauši izvēlēts skaitlis; tas ir daļa no HTTP protokola 4xx grupas, kas klasificē klienta kļūdas. Atšķirībā no izplatītā CERN istabas mīta, kods radās kā HTTP standartos definēts standarta statusa kods atbildei "Not Found".
Lietotāji internetā bieži sastopas ar paziņojumu "404 Not Found", kad mēģina atvērt neesošu lapu. Skaitlis 404 šajā kļūdas kodā nav nejauši izvēlēts. Pēc avota tas radies kā daļa no HTTP protokola sistemātiskās statusa kodu struktūras un gadu gaitā kļuvis par atpazīstamu interneta kultūras simbolu.
Lietotāji ar šo kodu parasti saskaras, ievadot nepareizi uzrakstītu adresi, noklikšķinot uz vecas saites vai arī tad, ja vēlamais saturs ir dzēsts. 404 ir kļuvis tik izplatīts, ka daudzi uzņēmumi savām kļūdu lapām sākuši pievienot īpašus dizainus, spēles un jokus.
Ko patiesībā nozīmē 404 Not Found?
Kad tiek atvērta interneta adrese, pārlūkprogramma nosūta attiecīgajam serverim pieprasījumu HTTP protokolā. Serveris apstrādā šo pieprasījumu un atgriež pārlūkprogrammai atbildi, kas satur trīsciparu statusa kodu.
Kad darbība ir veiksmīgi pabeigta, parasti tiek izmantots kods 200. Novirzīšanas vai servera izraisītu problēmu gadījumos var saskarties ar citiem kodiem.
Kods 404 norāda uz situāciju, kad klients ir sasniedzis serveri, bet serveris nevar atrast pieprasīto resursu. Tāpēc, ieraugot 404, nevajadzētu domāt, ka interneta savienojums ir pilnībā pārtraukts; serveris ir atbildējis, bet pieprasītā lapa šajā adresē nepastāv.
Iemesls tam var būt nepareizi uzrakstīts URL. Iepriekš pastāvējusi lapa var būt dzēsta, saite mainīta vai saturs pārvietots uz citu adresi.
Ko nozīmē pirmais cipars 4 kodā 404?
HTTP statusa kodos cipari nav izvēlēti patvaļīgi; kodi tiek iedalīti noteiktās klasēs pēc to pirmā cipara. Pirmais cipars 4 kodā 404 norāda uz statusa kodu grupu, kas saistīta ar klienta kļūdām.
Šajā grupā ietilpst arī citi kodi, piemēram, 400 Bad Request, 401 Unauthorized, 403 Forbidden un 429 Too Many Requests. Atšķirība starp tiem izriet no problēmas veida.
Kodā 403 serveris saprot pieprasījumu, bet var neļaut piekļūt resursam. Kodā 404 pieprasītais resurss nav atrasts. Kods 429 tiek izmantots, lai norādītu, ka īsā laikā nosūtīts pārāk daudz pieprasījumu.
Servera izraisītu problēmu gadījumos stājas spēkā kodi, kas sākas ar 5. 500 Internal Server Error un 503 Service Unavailable ir šīs grupas piemēri.
Tādējādi 404, drīzāk nekā atsevišķi izvēlēts noslēpumains skaitlis, tiek uzskatīts par daļu no HTTP sistemātiskās statusa kodu struktūras.
Kāpēc tad tika izvēlēts tieši 404?
HTTP agrīnajā periodā statusa kodi tika sakārtoti, lai standartizēti izteiktu dažādos protokola rezultātus. Diapazons 4xx tika atvēlēts ar klientu saistītām kļūdu situācijām, un šajā grupā tika definēti kodi ar dažādām nozīmēm.
Pēc avota HTTP/1.0 dokumentā RFC 1945, kas publicēts 1996. gadā, 404 bija skaidri definēts kā statusa kods "Not Found". Arī vēlākajos HTTP standartos kods turpināja tikt izmantots.
Skaitlim 404 šeit nav atsevišķa vārda vai slēptas nozīmes katram ciparam. Pirmais cipars nosaka koda vispārīgo klasi, bet pārējie cipari izsaka šajā klasē definēto kodu.
Līdzīga loģika ir saskatāma arī citos HTTP kodos. Veiksmīgas atbildes tiek apkopotas grupā 2xx, novirzīšanas grupā 3xx, klienta kļūdas grupā 4xx un servera kļūdas grupā 5xx. Šī kārtība ļauj izstrādātājiem programmatiski novērtēt servera sniegto atbildi, nepaļaujoties tikai uz ziņojuma tekstu.
Vai stāsts par istabu Nr. 404 CERN ir patiess?
Saskaņā ar internetā izplatītāko stāstu par 404, komanda, kas strādāja pie World Wide Web, atradās CERN istabā ar numuru 404. Dažādās stāsta versijās tiek apgalvots, ka tīmekļa serveri atradās šajā istabā vai ka lietotāji vērsās šajā istabā, lai iegūtu vajadzīgos failus.
Tomēr saskaņā ar avotu nav ticamu vēsturisku pierādījumu, kas atbalstītu šo apgalvojumu. Lai gan Tima Bernersa-Lī darbs pie World Wide Web izstrādes CERN ir HTTP rašanās centrā, stāsts par to, ka kods "404 Not Found" nāk no istabas Nr. 404 CERN, nav apstiprināts ar avotiem par tīmekļa vēsturi.
Turklāt CERN paskaidrojumos, kas aplūko šo stāstu, norādīts, ka minētais istabas stāsts ir mīts.
Šādu stāstu izplatīšanās iemesls šķiet saprotams. Tehnisko standartu izstrādes procesi daudziem lietotājiem var šķist garlaicīgi, savukārt noslēpumaina istaba un tās numurs, kas izplatījies visā internetā, var būt daudz atmiņā paliekošāks.
Kā radās HTTP kļūdu kodi?
HTTP vēsture sniedzas World Wide Web pirmajos gados. Tima Bernersa-Lī, strādājot CERN, strādāja pie informācijas sistēmas, kurā dokumentus dažādos datoros varēja savienot ar saitēm.
Lai tīmeklis darbotos, nepietika tikai ar HTML un URL; bija vajadzīgs arī protokols, kas noteiktu, kā sazinās pārlūkprogramma un serveris. HTTP uzņēmās šo uzdevumu.
Pirmās HTTP versijas bija daudz vienkāršākas nekā mūsdienu protokols. Tīmeklim attīstoties, arī saziņa starp pārlūkprogrammu un serveri kļuva detalizētāka, un bija nepieciešams standartizēti izteikt, vai pieprasījums ir bijis veiksmīgs, vai tas novirzīts uz citu adresi, vai arī tas ir neizdevies.
Pateicoties trīsciparu struktūrai, programmatūra varēja ātri interpretēt rezultātu. Kodi, kas sākas ar 2, parasti apzīmēja veiksmīgu atbilžu klasi, ar 3 — novirzīšanas, ar 4 — ar klientu saistītas kļūdu situācijas, bet ar 5 — servera kļūdas.
Šī sistēma joprojām pastāv kā viena no tīmekļa pamatdaļām. Lietotāji lielāko daļu šo kodu nemaz neredz, jo pārlūkprogramma darbības veic fonā. Savukārt 404 piedzīvoja citādu likteni; tā kā situācija, kad pieprasītā lapa nav atrasta, tieši atspoguļojas lietotājam, tas no tehniska protokola koda pārvērtās par visiem pazīstamu izteicienu.
Kāpēc mēs neredzam 404 katrā dzēstā lapā?
Kad interneta lapa vairs nepastāv, ne vienmēr var saskarties ar kodu 404. Iemesls tam ir tāds, ka tīmekļa vietnes dažādām situācijām var izmantot citus HTTP kodus.
Ja saturs ir pārvietots uz jaunu adresi, serveris var automātiski novirzīt lietotāju uz jauno lapu. Pastāvīgām novirzīšanām šim nolūkam tiek izmantoti tādi kodi kā 301, un, tā kā pārlūkprogramma darbību veic automātiski, lietotājs bieži vien pats kodu neredz.
Pastāvīgi noņemtam resursam ir iespējams izmantot arī kodu 410 Gone. Atšķirība no 404 ir smalka, bet nozīmīga; 404 norāda, ka serveris nevar atrast pieprasīto resursu, savukārt 410 skaidrāk izsaka, ka ir zināms, ka resurss ir noņemts.
Reālās tīmekļa vietnēs ne katra sistēma šo nošķīrumu ievēro ar tādu pašu rūpību, un daudzs dzēsts saturs tieši atgriež 404.
Turklāt pastāv arī situācija, ko sauc par "soft 404". Lapa lietotājam var parādīt ziņojumu "saturs nav atrasts", kamēr serveris tehniski var atgriezt atbildi 200 OK. Lietotāja skatījumā lapa nepastāv, bet HTTP skatījumā pieprasījums šķiet veiksmīgs. Šī situācija var ietekmēt arī to, kā meklētājprogrammas interpretē lapu.
Tātad tas, ka ekrānā ir rakstīts "Lapa nav atrasta", un tas, ka serveris patiešām atgriež HTTP kodu 404, ne vienmēr nozīmē vienu un to pašu.
Kā 404 kļuva par interneta kultūras daļu?
HTTP satur simtiem dažādu statusa kodu, taču parastam interneta lietotājam nav jāzina lielākā daļa no tiem. 404 šajā ziņā izceļas kā liels izņēmums.
Galvenais iemesls tam ir tas, ka lietotāji ar šo kodu saskaras tieši un bieži. Tīmekļa vietnēm augot, saites mainās, vecs saturs tiek noņemts un tiek koplietotas nepareizas adreses. Rezultātā 404 lapas kļūst par neizbēgamu tīmekļa pieredzes daļu.
Tīmekļa dizaineri laika gaitā sāka radošāk izmantot standarta kļūdas ziņojumu. Dažas vietnes 404 lapām pievienoja nelielas spēles, citas izmantoja jokainus attēlus, bet vēl citas novirzīja apmeklētāju uz pareizo saturu ar meklēšanas lodziņu vai saiti uz sākumlapu.
Tādējādi izteiciens "404" izgāja ārpus tā tehniskās nozīmes un interneta kultūrā pat pārvērtās par joku, ko lieto, lai aprakstītu pazudušas, neatrodamas vai neesošas lietas.
Interesanti, ka aiz tik pazīstama skaitļa nav noslēpumainas istabas vai aizmirsta CERN stāsta. Patiesais 404 stāsts ir daudz tehniskāks; kods radās no tīmekļa vajadzības sakārtoti un mašīnām saprotamā veidā klasificēt dažādos rezultātus.
